Latvijā arvien plašāk izskan diskusijas par to, vai iedzīvotājiem vajadzētu ļaut brīvprātīgi izņemt naudu, kas uzkrāta pensiju otrajā līmenī. Šī tēma kļuvusi aktuāla, jo kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva jau ir spērušas soļus šajā virzienā.
Kamēr daļa sabiedrības šādu iespēju gaida ar nepacietību, ekonomisti un politiķi brīdina par sekām, ko tas varētu atstāt uz cilvēku labklājību vecumdienās. Pašlaik Latvijas eksperti rūpīgi analizē kaimiņu pieredzi, lai saprastu, vai šāda brīvība neradīs vairāk problēmu nekā ieguvumu.
Ko rāda Igaunijas un Lietuvas piemērs
Igaunija bija pirmā, kas pirms dažiem gadiem ļāva iedzīvotājiem pašiem izlemt – turpināt uzkrāt pensiju otrajā līmenī vai izņemt visu uzkrāto summu uzreiz. Rezultāti bija visai pamanāmi. Tikai pirmajos mēnešos pēc reformas gandrīz 150 tūkstoši cilvēku izvēlējās saņemt savu naudu, kopā no sistēmas izņemot vairāk nekā miljardu eiro.
Igaunijas amatpersonas gan tagad uz šo soli skatās kritiski. Tiek norādīts, ka lielākā daļa cilvēku šo naudu nevis noguldīja citur vai investēja, bet gan iztērēja ikdienas pirkumiem, sadzīves tehnikai vai automašīnām. Valsts vadītāji pat nodēvējuši šo reformu par zināmu “noziegumu pret nākotni”, jo cilvēki ir palikuši bez drošības spilvena vecumdienām.
Lietuva ir izvēlējusies līdzīgu ceļu, kas stāsies spēkā 2026. gadā. Tur sistēma vairs nebūs obligāta, un iedzīvotāji varēs izņemt daļu no sava uzkrājuma – līdz pat 25 procentiem. Tāpat paredzēts, ka smagas slimības gadījumā būs iespējams saņemt visu uzkrāto summu. Lai gan valdība uzsver iedzīvotāju brīvību, starptautiskās finanšu organizācijas brīdina, ka tas var negatīvi ietekmēt valsts ekonomiku un nākotnes pensiju apmērus.
Latvijas ekspertu brīdinājumi un bažas
Latvijā pagaidām norit tikai diskusijas, taču tās ir visai karstas. Portālā “Manabalss.lv” jau tiek vākti paraksti, lai iedzīvotāji varētu brīvi rīkoties ar savu pensijas kapitālu. Labklājības ministrija šobrīd apkopo dažādus viedokļus, taču Latvijas Bankas ekonomisti pret šādu ideju izturas ļoti piesardzīgi. Viņu galvenais arguments ir tāds, ka Latvija nedrīkst akli kopēt kaimiņu kļūdas.
Ekonomisti uzskata, ka strauja naudas ieplūšana tirgū varētu uzdzīt uz augšu cenas jeb veicināt inflāciju. Turklāt visvairāk varētu ciest tieši tie cilvēki, kuru ienākumi jau tagad ir nelieli. Izņemot un iztērējot uzkrājumu šodien, viņu nākotnes pensija var izrādīties pavisam maza, nespējot nodrošināt pat pamatvajadzības. Speciālisti uzsver, ka valsts interesēs ir panākt, lai nauda tiktu investēta un vairotos, nevis vienkārši “noēsta” tūlītējā patēriņā.
Kāpēc pensiju 2. līmenis vispār tika izveidots
Lai labāk saprastu strīda būtību, jāatgriežas pie pašiem pamatiem. Pensiju otrais līmenis Latvijā darbojas jau vairāk nekā divdesmit gadus. Tā galvenā doma bija vienkārša – daļu no tavas sociālās apdrošināšanas iemaksas nevis uzreiz izmaksāt esošajiem pensionāriem, bet gan uzkrāt personīgā kontā. Šo naudu pārvalda profesionāli līdzekļu pārvaldnieki, kuri to iegulda akcijās un obligācijās, lai līdz brīdim, kad tu dosies pensijā, summa būtu pieaugusi.
Šī sistēma ir obligāta visiem, kas dzimuši pēc 1971. gada. Tā tika izveidota kā drošības garants, jo iedzīvotāju skaita samazināšanās dēļ paļauties tikai uz valsts garantēto pirmo līmeni kļūst arvien riskantāk. Eksperti atgādina, ka Latvijas pensijas jau tagad nav lielas, un, ja cilvēki iztērēs arī šo uzkrāto daļu, situācija nākotnē var kļūt kritiska.
Ko mēs varam sagaidīt nākotnē
Šobrīd Latvija vēl meklē savu ceļu. Kaimiņvalstu piemērs skaidri parāda abas medaļas puses. No vienas puses, tā ir brīvība saņemt savu naudu tūlīt, kas daudzām ģimenēm palīdzētu atrisināt šodienas finanšu grūtības. No otras puses, tie ir milzīgi riski ilgtermiņā. Daži finanšu eksperti pat prognozē, ka Igaunijas pensionāri nākotnē varētu būt par trešdaļu turīgāki nekā Latvijas pensionāri, tieši pateicoties tam, kā reforma tiks vai netiks īstenota.
Politiķiem būs jāatrod ļoti smalks līdzsvars. Ir jāsaprot, vai iedzīvotāji tiešām ir gatavi paši uzņemties atbildību par savām vecumdienām, vai tomēr valstij ir jāsaglabā zināma kontrole, lai novērstu nabadzības krīzi pēc 20 vai 30 gadiem. Kamēr lēmums nav pieņemts, labākais, ko katrs var darīt, ir sekot līdzi savam uzkrājumam un domāt par to, kādu mēs vēlamies redzēt savu dzīvi pēc darba gaitu beigām.
